Pētījums par mēstuļu juridiskajiem aspektiem Latvijā

Kategorija: Juridiskie aspekti + Personas dati + Surogātpasts

Artūrs Bernovskis, kurš cita starpā ir īpašnieks e-pasta mārketinga uzņēmumam SIA “I Media” ir publicējis rakstu par juridiskajiem aspektiem e-pasta mārketinga jomā Latvijā. Ja pirmā lieta dzirdot vārdu “e-pasta mārketings” asociējas ar vārdu mēstule (spams), tad šeit A.Bernovskis dara visu iespējamo, lai uzsvērtu, ka viņa uzņēmums darbojas ar e-pasta sarakstiem, kuru īpašnieki ir nešaubīgi akceptējuši vēlmi saņemt komerciālus sūtījumus par konkrētām tēmām.

Latvijā darbojas opt-in princips, kāds tiek piemērots komerciālo e-pastu sūtījumiem visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tas nozīmē, ka komerciāla rakstura e-pastus drīkst sūtīt tikai tiem adresātiem, kas ir piekrituši saņemt šādus e-pastus. Opt-in princips tiek definēts kā saņēmēja piekrišana, ka viņš tiek pievienots vēstuļu vai reklāmas ziņojumu saņēmēju sarakstam.

Latvijā problēma radās pēc 2009. gada 7. jūlija grozījumiem ISPL, kur tika definēts, ka noteiktie aizliegumi un ierobežojumi attiecas uz komerciālu paziņojumu sūtīšanu fiziskām personām. Likums atļauj sūtīt Latvijā esošajiem uzņēmumiem komerciāla rakstura e-pastus pat tad, ja viņi nav devuši tam piekrišanu. Tas nozīmē, ka Latvijā, sūtot fiziskām personām komerciāla rakstura e-pastus, darbojas opt-in princips, bet, sūtot komerciāla rakstura e-pastus juridiskām personām, darbojas opt-out princips.

Problēma rodas gadījumos, kad jāsāk atšķirt, kurš adresāts ir juridiska persona un kurš ir fiziskā persona. Ne vienmēr juridiskām personām e-pasts būs ar tādu pašu domēna (adreses) nosaukumu, kāds ir uzņēmuma nosaukums. Latvijā nav noteikti kritēriji, pēc kuriem var noteikt, vai e-pasts pieder juridiskai personai vai fiziskai personai.

Patiesi, kā tehniski izdalīt juridisko no fizisko personu e-pasta adresēm? Vienīgais saprātīgais risinājums varētu būt, ja uzņēmumu reģistrā reģistrējot uzņēmumu tiktu norādīta arī tā juridiskā e-pasta adrese.

Nākamā neskaidrība rodas gadījumos, kad tiek pārkāpti komerciālo e-pastu sūtīšanas nosacījumi fiziskām personām. Uzraudzības iestādei (Latvijā tā ir Datu valsts inspekcija) būtu pienākums veikt pārbaudi par šā likuma pārkāpšanu. Bet uzraudzības iestāde to var darīt gadījumos, ja viena gada laikā viens pakalpojuma saņēmējs jeb adresāts ir saņēmis vismaz desmit komerciālus paziņojumus no viena pakalpojuma sniedzēja jeb sūtītāja.

Kā tehniski tiek identificēts šis unikālais sūtītājs? Pēc pieslēguma IP adreses saņēmēja SMTP serverim? Pēc adreses, kura norādīta “from/reply-to” laukos? Vai varbūt pēc vēstulē esoša uzņēmuma/sūtītāja paraksta?

Pietam, man vienmēr ir interesējis kā e-pasta adreses tiek attiecinātas valstij, lai piemērotu šī likuma ierobežojumus? Vai uz šo likumu attiecas e-pasta adreses, kuru domēna vārds beidzas ar *.lv? Vai arī e-pastam, kura SMTP serveri fiziski atrodas valstī (kā ar gmail)? Vai arī pietiek ar faktu, ka e-pasta konta lietotājs ir Latvijas pilsonis? Un kā notiek sūtītāja attiecināšana valstij? Vai šis likums funkcionē, ja sūtītājs nav attiecināms Latvijas valstij?

Avoti:
Jurista Vārds: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/arturs-bernovskis-komercialus-e-pastus-drikst-sutit-klientiem-kas-ir-piekritusi-tos-sanemt.d?id=35752409

Follow defenselv

2010-12-15  »  edgars